Betinette

25.05.2016.

Ir reizes, kad brīvdienas, kas agri sākušās ceturtdienā, ievelkas līdz nākamās nedēļas vidum...

Ziniet, cita realitāte lielās realitātes vidū eksistē. Disnejlenda tuksneša vidū pastāv. Es tur nokļuvu. Pavisam un galīgi negaidīti iekļuvu tik lielā virpulī, kurā pazūd laika un telpas, un pareizības apziņa.

Tā ir pasaule, kurā tev ne drusciņas nav jādomā; tu aizmirsti pasauli sev apkārt; tu sajauc dienu kopā ar nakti, esi tikai šeit, tagad; smaidi, smejies, seko impulsiem, mīli, aizver acis un baudi, baudi, baudi...

Tu sev doto mirkli laimes pavadā velc mūžīgi un azartiski lec tajā iekšā ar visu prātu, visu sirdi, visu dvēseli, katru minūti, nē, sekundi ļaujot vaļu tam dabiskajam instinktam, kas ierastajā realitātē ir sēdējis ar sīku zelta slēdzenīti aizslēgtā būrītī.

Ko tādu ieplānot nav iespējams. Tā realitāte sasniedz tevi pati. Un tieši tas to padara tik gardu un ekskluzīvu.

Un tad tu attopies jaunas nedēļas vidū, kad ar degunu esi nokritis smiltīs (vai arī spilvenā) un sev saki: "Viss, pietiks, sen jau laiks atgriezties." Bet nevar. Prieki jaucas ar labu devu nostaļģijas, ko ķermenī atstājuši neremdējami smiekli un kņudoņa pakrūtē.

Tagad esmu bezgala apreibusi un iemesta trešdienā. Atpakaļ vecajā, labajā, man jau pazīstamajā trešdienā. 

Cik ilgi es vēl attapšos? Dienu, divas, trīs...? Varbūt jau šodien?