Kad saules stari kniebj acīs un patīkams siltums iesitas vaigos, tā vien gribas pavasari ķert aiz astes un piespiest tuvu sev klāt. Turēt cieši, cieši līdz ir pārliecība, ka tas ir šeit uz palikšanu.
Es taču neesmu vienīgā, kas ir tik ļoti izsalkusi pēc siltām pastaigām un koši zaļām, tikko no pumpuriem izspraukušām lapām koku galos, ne tā?
Kamēr par dabas maigo atmošanos ziņo manā viesistabā izplaucētie bērzu zari un lieliem ziedu ķekariem tērpušās orhidejas, pati sevi esmu izkrāsojusi ar kaudzēm darba un sevis pilnveidošanu dažnedažādākajos veidos. Šī nedēļa viennozīmīgi bijusi viena no darbīgākajām pēdējo mēnešu laikā. Tiklīdz "laika bumba karājas virs galvas" - iekšējais laika plānotājs strādā precīzi & raiti.
Varbūt tāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk atstāt lietas uz pēdējo brīdi, jo tad darbi sokas ražīgāk, strādājot nelielā stresiņā? Ticiet vai nē, bet visinteresantākās lietas man top tieši pēdējā mirklī un sasodīti spontāni.
Nu, lūk, kaut kur pa vidu šim visam ir vajadzīgs enerģijas lādiņš. Es to esmu atradusi jau iepriekš pieminētajā agrajā pavasara saulītē. Piekritīsiet, ka gaismas stariem ir kāds mistisks, dziedinošs spēks? Tā vien liekas, ka saulīte ieķeras kaut kur dziļi dvēselē, kur citas lietas maz nespēj iekļūt. Varbūt tai sirsniņā ir pašai savs kambrītis.
Lai nu kā, pat lielais vējš, kas visu nedēļu centās manu cepuri pārpūst pāri mašīnu pārpildītai ielai vai iekarināt augstāko koku zaros, nespēj mazināt manu sajūsmu par visu to labo, kas notiek apkārt!
Pavasari, mēs tevi gaidām & smaidām! :)
No comments:
Post a Comment